Громкий скандал вокруг сомнительных компенсаций на транспорт и жилье для депутатов Сейма пока не привел к кардинальным изменениям в системе. Скорее всего, этот вопрос придется решать Сейму уже следующего созыва. Портал
Delfi.lv изучил, какие суммы и за что доплачивает государство латвийским парламентариям.
Draugi! Trīs minūtes – trīs punkti. Pirmie divi punkti būs vienkārši, bet trešo jums varbūt būs grūtāk saprast un pieņemt. Lūdzu sekojiet maniem pirmajiem diviem secinājumiem. Ja jūs sāksiet man ticēt, varbūt noticēsiet arī trešajam secinājumam.
Pirmkārt, gribu pateikt, ka esmu Latvijā iebraucis no Ziemeļamerikas. Tur pastāvēja metode, pēc kuras noteica, vai persona ir turīga vai nabadzīga. To darīja, salīdzinot šīs personas īpašumus ar parādiem. Pirms 10 gadiem mēs, baltieši, bijām viena no bagātākajām sabiedrībām pasaulē, jo mums faktiski nebija nekādu parādu.
Latvijā man palikusi atmiņā kāda sēdēšana Zemesgrāmatas nodaļas rindā. Tur es dzirdēju šādu sarunu starp divām kundzēm, kas centās atgūt savu ģimeņu īpašumus:
– Milda, mēs laikam esam pasaulē bagātākie nabagi.
– Kā tu to domāji, Ieva?
– Tev Jūrmalā pieder trīs mājas, bet man 200 hektāri zemes Lielupes krastā, bet mums abām nav ko ēst.
Šī saruna liecina par to, ka MĒS VĒL NEESAM NABAGI, BET MŪSU ĪPAŠUMIEM TRŪKST LIKVIDITĀTES. Normālā valstī pensionārs, kuram trūkst naudas pārtikai, varētu ieķīlāt savus īpašumus un ar iegūto naudu nodrošināt sev labu mūža pensiju. Viņš neko neatstātu maitasputniem, kas mūs aplaupa līdz ādai.
Mums skaidri jāšķir nabadzība no pirktspējas. Liela daļa baltiešu nav nabagi, jo mums pieder ar parādiem neapgrūtinātas mājas un īpašumi, kas ir daudz vairāk nekā cilvēkiem Zviedrijā vai Kanādā. Kanādā cilvēkiem pieder daudz vērtību, bet tās ir apgrūtinātas ar parādiem. Vidēji katrs kanādietis ir parādā ap 90 tūkstošiem dolāru. Tas liecina, ka LATVIJĀ PAŠOS PAMATOS KAUT KAS NAV KĀRTĪBĀ AR FINANSU INSTITŪCIJĀM.
Otrs punkts ir tāds, ka KAUT KAS PAŠOS PAMATOS NAV KĀRTĪBĀ ARĪ AR MŪSU VALDĪBAS KONCEPCIJĀM PAR EKONOMISKO AKTIVITĀTI. Trīs gadus es biju parlamenta deputāts. Valdības vīri atzina manus secinājumus, bet kategoriski atteicās atbilstoši rīkoties, kā es viņus vairākkārt mudināju.
Katrā gadījumā, kad notiek kāda ekonomiska aktivitāte, liela daļa tajā ieguldīto līdzekļu nodokļu un nodevu veidā nonāk valsts kasē. Jāņem vērā arī tas, ka katrai ekonomiskai aktivitātei seko vairāki cikli, kuros notiek līdzekļu apgrozījums, pat ja šī aktivitāte ir nerentabla, un arī liela daļa šā apgrozījuma nonāk valsts kasē, kamēr šī nauda neaizplūst no valsts, apmaksājot importu. Taču mūsu valdība dara visu, lai likvidētu darbavietas un slēgtu uzņēmumus, netiek veicināta nekāda alternatīva aktivitāte, nedz maksātas subsīdijas. Tātad mūsu valdības attieksme pret ekonomiku ir aplama pašos pamatos.
Vai šie divi mani secinājumi kādam izraisa kādus iebildumus, lūdzu paceliet rokas? Neviens neceļ… Labi, tiktāl mēs esam vienisprātis.
Tagad es nosaukšu savu trešo slēdzienu, kas varbūt izsauks iebildumus. Ļoti ietekmīga persona mani pirms dažiem gadiem brīdināja, ka viņa vadībā strādā 65 cilvēku komanda, kas plāno un vada Latvijas tautsaimniecības sagraušanu. Šis cilvēks man ieteica iekļauties šajā aktivitātē un tādējādi kļūt bagātam. Pretējā gadījumā, viņš solīja, Latvija man būs jāatstāj bez biksēm. Šīs personas ietekmi un kontroli esmu vērojis vairākos pasākumos, kas beidzās Latvijai traģiski.
Šī mērķtiecīgā dzīšana nabadzībā, šis kriminālais necilvēciskums pastāv ne tikai Latvijā un Baltijas valstīs – tas pastāv visās postkomunisma valstīs Eiropā. Īsi pirms PSRS kompartijas formālas likvidēšanas Primakovs deva savu pēdējo pavēli – kompartijas nomenklatūrai jāizmanto tās kontrole pār valdību, varas struktūrām, ekonomiku, tiesu varu utt., lai saglabātu un legalizētu savu ekonomisko un politisko varu arī nākotnē. Tāpēc mans trešais secinājums ir, ka VISS, KAS ŠEIT NOTIEK, NAV NEJAUŠĪBA, BET KRIMINĀLS KARŠ PRET MUMS. Ir apbrīnojami, ka šeit klātesošie gaišie prāti to negrib atzīt atklāti.